It kā jau vajadzētu. Traucēkļi un šķēršļi īsti nepastāv. Tik personīgas slinkuma izpausmes, kā arī radošās izpausmes trūkums organismā. Tāpēc sekojoši. Nāksies vien jums lasīt manas pārdomas dienas tumšākajā periodā, kamēr braucu ar vilcienu uz mājām.
Nekad neesmu piekopis dienasgrāmatas rakstīšanu. Neesmu izjutis šādu vajadzību, jo pašrefleksijas procesu vairāk veicu savā galvā. Bet tas ir... attaisnojumus. Savam vājumam un slinkumam, kas jāpārvar. Rīgu neuzcēla vienā dienā. Tas viss, ko redzam, kur dzīvojam. Tas ir darba rezultāts. Gadsmitu un cilvēku dzīvību vērta darba pie tam. Vajadzētu tomēr apzināties. Ar cilvēku ir tieši tāpat. Ja sevi nekopsim, neattīstīsim - vienā mirklī attapsimies, ka esam palikuši tur tālu citiem aiz muguras. Šī apziņa manī jau it kā ir. Bet kā ar daudz ko. Viena lieta ir zināt. Otra ir saprast un pielietot saprašanu reālajā dzīvē. Un ar to pielietojumu ir kā ir... meh.
Diemžēl gan. Tā nav vienīgā problēma. Kā jau jebkuru cilvēku. Arī mani bremzē bailes. It kā cilvēcīgi. Bet tomēr. Bailes, ka tavi sapņi, ambīcijas. Ka tas neizdosies... Ka viss plānotais pārvērtīsies tukšos pīšļos. Tas pārvērš un morfē bailes tik tālu, ka tās pieņem depresijas mēteļa formu, kas pildīts ar skumjo, beigto, bet par spīti visam tomēr dīvaini silda.
Nekad nav bijis viegli. Un vieglāk nekļūs. Galvenais pārvarēt bailes un novilkt šo mēteli, neskatoties nedz uz lietu, nedz ņemot vērā pieaugošo aukstumu. Tomēr. Stāvot uz vietas - cilvēks nosals un mirs. Tāpēc jāsāk skriet. Viens solis. Divi. Katru dienu kaut nedaudz. Bet ir jātiek uz priekšu un ķermeni jāsasilda ar kustību vien. Tādēļ sāksim. UN arīdzan turpināsim. Iet, skriet - cīnīties! Nesalsim stulbi uz vietas stāvot.
Varbūt doma tekstā, jau dzirdēta tūkštoš reižu, dažnedažādākās formā , bet tomēr nevienam nesāpēs, ko tādu jau atkal izlasīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru