ja es pats spētu saprast, kas notiek manā galvā. Būtu jau jauki ^^

Tātad tā. Jāņu. Slimības un nostalģisku skumju un citu nervu čakarējošu elementu iespaidā pagājušo nedēļu nebiju šeit īpaši aktīvs. Bija panīkums. Dvēseles sāpes. Cik daudz man būs sevī jānes līdz iemācīšos to visu paciest? Es nevaru aizmirst. No kurienes esmu nācis. Un kur esmu tagad. Ir pagājis ilgs laiks, noiets garš ceļš, bet vēl tik daudz ir priekšā. Man arī dažkārt sāp zinieties. =D daže. Bet nu. Tagad jau kaut cik emocionāli stabilāks salīdzinoši ar pagājušo nedēļu, kad manas fantāzijas atkal lika man aizdomāties līdz viss kaut kam ļoti murgainam ir labāk. So yeah. KKas ko tikko uzcepu melanholijas un hip-hopa ietekmē.

Dzīve tik skaista,
Sapņaina dažkārt miegaina,
Izplūdusi skrien man garām,
Gluži vairs nav kur paskriet tālāk,
Viss tik priekšā, bet ne es,
Ne tur, ne tev, ne sev pats,
Atklāties nespēju, nedz tālāk par degunu redzēt,
Kur migla jau rosās un dzīvnieki tostās,
Pazuduši iekārtas ķēdēs, tie lēnām jau sāk mosties,
Caur brikšņiem un dadžiem lauzties,
Atstādami krūmus, zarus lauztus iepakaļ,
Tik un tā piedūrīgos tos nesdami tālāk,
Lai vēlāk vien to atmest spētu,
Neredzot - ak kur tie bija, dvēslē iemīcīti,
Turpina tie bojāt dzīvi,
Klusi - nemanāmi, cenšoties nu ļoti,
Lai to, kas sirdī iedūries,
Nebūtu vēlme izņemt, izraut -
Tikt no dadža vaļā,
Nesaprotot jēgu,
Kaitīgi mēdz būt,
Ja ierobu uzplēst sanāk,
Tač čaļi smies,
Kas tu - vai tad tāda bāba?
Ko pa ielu skraidi, raudi,
Paklausies sevī,
Vai tad tie nav maldi,
Iedomu valgi,
Ko kā dadžus tik nesam sev tālāk,
Un tālāk,
Un tālāk arvien.