Went to the movies. Watched Maleficent. Do reccomend. 8 out of 10

Nu tā. Par spīti tam, ka daži iespējams teiks - nav nepieciešams spoloit filmu un iespējams norādīt uz pāris nepilnībām, vēlējos uzrakstīt varbūt nelielu pārskatu, ar pāris komentāriem

Ok. So. Kā jau treileris (un gan jau filmas nosaukums) izsaka filmas galvenā varone ir feja (vēlāk ļaunā) Malefisenta.
The beggining of the movie makes sense (except all the explanation we get about her parents is that they are dead and another note here, if she is a fairy, why are there no other hueg ass fairies like her), we get to see a child Maleficent, and how she develops with a (wink wink soon to be asshole-king) young boy - Stephan.
Everything goes well for a few years, then Stephan fucks of to the human realm to realise his ambitions of becoming a king. Well. All is well that ends well. Right? Except not yet. Cause after Stephan had abbandoned Maleficant, he took up the occupation of being the kings bitch at the royal court (we all know that if you are at the court, most likely you are the kings bitch. If not - you are manipulative and scheming enough to escape that fate as GoT has proven very well) and just as most of the greedy, selfish humankind (not just talking bout the movie here ), he abused his past relationship status to get to the throne via - removing Maleficents wings and bringing them back to the king to prove that he is worthy of being his succesor (wink wink, he is not).
King dies. Enter Maleficent goes on to being a revengeful woman, enter new asshole selfish greedy king.
So. Our (now evil) fairy has gotten herself a trustworthy minion who does espionage work.
Turns out the queen is pregnant. YAY! ^^ Sooo....
When baptism is due, Maleficent decides to join the party and puts a curse on the little wee beastie, that the day after she turns 16, she will hurt her finger on the pinwheel  needle, only to fall asleep in a very dark cold sleep, from which she will be waken up by a kiss of true love.
Long story short. King gives the kid to 3 fairies (who really suck at taking care of babies btw) to take her far away to protect her. Oh sweet irony. Malifacent in her curiousity to take a look at this wee beastie actually takes care of her more often and with more care than the 3 fairies (though she can't stand the kid at first).
Years pass. She gets closer and more attached to the girl. Tries to take away the curse, but fails (damn wording ;) ) and ultimately (of course it must after the girl has made friends with her) Aurora (yes. that's the name of the girl) finds out bout Maleficant and who is she, and what she did (curse, wink wink :D ), she gets all upset and a bit angry. Then runs away to find her father - the king (cause yes, your dad put you away to live in a house with 3 elderly woman (well she doesn't know that they are fairies (and yes. fairies can shapeshift into humans - which actually now gives me another question. If they can do that, could it be that there are actually a ton of fairies hiding within the human realm as humans? Oh wait. They get burned by iron, so I guess not. nwm)), and the moment you find out that the person you look up to and who has protected you, despite the fact she put a curse on you, you run of to find your asshole of a king father who is insane. makes total sense, but I write this one of as her being a teenager).
Maleficent then also tries to make haste to the castle to try and prevent the curse from happening or try and wake her up using a foreign prince (who seemed a bit confused and brain dead xD ).
She infiltrates the castle. Gets to the girl. The kiss of the prince doesn't work. Now at this point of the movie I was confident that the servant of Maleficent would wake up the girl, cause he did seem to care for her a lot as well, but turns out Maleficent regrets her actions, real bad, and as a goodbye - kisses the girl on the forehead. Boom. Magic. A kiss of true love. Girl wakes up. Then our heroes/villains, try to make their escape. Enter battle scene with warriors in full plate mail armour and iron weapons. Enter mad king. Who doesn't seem to care that his daughter has somehow magically regained consciousness, but heck. He's insane allright. The girl brakes the cage which held the wings of Maleficent (since when do wings that are separated from the body show signs of being alive, and if so, why did it not happen in the movie previously? If the wings only react to Maleficent, could he had not used them as an alarm? As a bargaining chip maybe?), boom! Magic time. Wings get back to our lovely fairy. Battle scene. King dies. Maleficent goes away with the girl. Puts her on the throne of the fairy kingdom, and suposedly, this makes the both kingdoms united. How? If the king is dead, same as the queen, who can legitimize the claim that the girl has for the throne? I mean. Noone knows her except the 3 fairies. People in that setting are not keen on trusting fairies. So. How? Really now. Movie. Plz explain.
But in overall. Good movie. Do recommend. Fun and awesome to watch. Has a lot of symbolism as it comes to the personal freedom of an individual and warns us not to trust strangers and ex-boyfriends, or ex-girlfriends, cause they kind of tend to be jerks. Well up to a point of course.
The movie had potential. If it would have included a little bit more explanation, little bit more background for a few characters, like 1,5 or 2 more hours of screenplay, some political activities as well, it could have very well gotten 10 out of 10.
Nobeigumam īss klips no filmas.

Ceļā uz diženumu.

Dzejolis, ko beidzot biju morāli nobriedis uzrakstīt un sniegt Jums to prieku izlasīt.
Kā jau kārtējo reizi. Eksistenciālisms. Un nosprausts mērķis. Vēlme sasniegt, ko vairāk un sevis apzināšanās. Ja reiz es biju klauns, tad vairs nē. Varbūt es vēl neesmu karalis, bet neviens neteica, ka par tādu kļūst vienā dienā. Reiz. Kādu reiz. Bet es tāds būšu. Protams vēl joprojām atbildot attiecīgajām autoritātēm, bet es valdīšanu ar Dieva starpniecību, pār citiem. Jo nu, I know who I am - and I am awesome!
P.s. Paralēli lasot varat uzlikt klausīties šo. Dzejolis tika rakstīts ar šo dziesmu fonā.

On my way there

In the freezing void
Of empty sapce,
Does a story begin -
Of glory and grace.

Initial steps,
Set aside,
Betrayed by ones own -
Lust and mistakes.

Ashamed and scared,
The plot moves on,
To craft a king -
That's one of a kind.

Seemingly endless,
Circles and loops,
All to learn -
The greater purpose.

Beauty and mercy,
Blessing of kings,
So loving and friendly,
This rocky road.

Break me in parts,
Mold me a new,
Crown me king,
So I could find my purpose.

Atdzejojums nr.4 - This darkness.

Par dzejoli - oriģināls tapis angļu valodā, braucot vilcienā, atrodoties dzēruma stāvoklī, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par sevis un iekšējā spēka meklējumiem. Centieniem pārvarēt slikto un cerēt uz to labāko. Mēģinājumu pilnveidoties, jo mācas virsū melnais un šķiet ka nu atkal kārtējo reizi, es neesmu spējis pats sevī ieklausīties un sev paklausīt. Bet. Arī tas ir jāiemācās. Neteiktu, ka man tas tagad vēl baigi īpaši izdotos, bet vismaz esmu vairāk iemācījies "sevi" sadzirdēt. 


Šai tumsā,
Manā gaismā,
Nezināmais dzīves noslēpums.
Šīs sāpes, ko redzu,
Atbrīvo dusmas,
Kas tur gūstā.
No kārdinājumiem spēt,
Atturēties vajag,
Un sadzīvot ar sevi,
Savu iekšējo tumsu,
Mums jāspēj.
Šīs - mūsu - dzīves,
Tās ir kā vērtas,
Neaizmirstamas.
Uz gaismu,
Ir jātiecas.
Un tumsā,
Lai ļaunais aizmirstas.
Ar gribas spēku,
Uz priekšu jātraucas.
Lai laicīgai baudai,
Varētu nepadoties.


This darkness, my light,
Unknown secret of eternal life,
Pain, I see,
Releases all anger,
Held within me.
To resist all tempation,
And coexist with our inner darkness,
We must insist,
Our lives are something -
That's not to be missed!
To light,
May you pray.
And in darkness -
It shall decay.
And with our will,
We must say nay!
To the pleasures of life,
So seemingly great.

Atdzejojums nr.3. Tumsai aptverot.

Neliels apraksts šim dzejolim. More or less. Centīšos. Jo atmiņa klibo, pēc patstāvīgas vielu lietošanas arī ir nedaudz notrulināta. Diemžēl. But, that's life ain't it? Ir jāsamierinās ar pagātni, jo nu ko tur vairs mainīt. Atliek tik uz priekšu iet un neaizmirst, kur iepriekš pakritām.
Tātad.
Par dzejoli. Kas tas tāds un ko tas dara heh. Nu... Jau sen. Sen. sen. Kaut kad jau 6. klasē es atceros, kā man prātā iešāvas viena frāze - As darkness surounds us all. Tikai šī viena frāze. Es, ka ar to būs saistīts viss mans mūžs. Nu kind of. Un tā gadu pa gadam. Līdz es atradu vēl vienu rindiņu un sapratu, ka šī frāze būs iesākums manam magnus opum. Manam dzejolim, kam būs dzīvot mūžīgi. As darkness surrounds us all, our prayers towards light we direct. Jāatzīst, ka šī gan nav tāda versija, bet... šis ir vismaz, kas tāds pie kā es mērķtiecīgi esmu centies strādāt. Nu cik nu. Bet aptuveni. Vismaz to nav pārāk liels kauns rādīt plašākai publikai. Bet lietas, kas man pielec tikai tagad. Ka tajā laikā frāze atspoguļoja manu garīgo stāvokli (nu kā jau tas bieži ir, kad vairāk strādā zemapziņa rakstot šādas lietas) un tā man tiešām šķita ka ir. Visa pasaule ir pret mani un man apkārt ir tikai tumsa. Un otrā frāze man arī tā ienāca prātā, kad situācija kļuva nedaudz labāka. Viss ir saistīts un ja izseko savai domu ķēdītei, mācoties izlasīt pat mazās nejaušās domas var iemācīties daudz jauna par sevi. Mana problēma savukārt vienmēr ir bijusi pārāk liela dzīvošana manā galvā un pārāk maza dzīvošana realitātē, kas savukārt iezīmējas manās sociālajās iemaņās. Nu ko. Dzejolis -

Tumsai aptverot

Tumsai aptverot mūsu dzīves,
Gaismā glābiņu meklējam mēs,
Aklie tikmēr tās aprites lēš,
Un tu - bērns,
tumsā dzimis,
Ko gaidi?
Vai domā, ka austot rīta gaismai -
Dzīve būs pilna,
Gaismas un prieka?
Vai arī sapņot grasies tu?
Par pilnmēness nakti,
Un tumsas glābiņu?

As darkness surrounds
As darkness surrounds us all,
In light do we seek mercy.
While the blind try to see,
Just where the darkness begins to flee.
And you -
Child.
Born in darkness,
What is your wish?
Where do you stand?
Just what do you think?
Of the life ahead,
After the morning weave.
Will you enjoy,
The morning light, being joyful and happy?
Or will thy pray,
For the everlasting night?

Turpinot ar atdzejojumiem. Repost from draugiem.lv un neliela piedeva... mīlestības vai? =D

Tātad. Ko es varu teikt par šo dzejoli hm?
Sākotnēji tapa kādā 10. vai 11. klasē ABFS nodarbību laikā. Mums tika dotas random dzejoļu rindas, vai arī vārdi. Precīzi neatceros. Un. Nācās izveidot pašiem savu dzejoli no dotajām rindām. Šī versija jau ir modificēta un oriģināls ir savādāks. Ir arī piedzejots klāt, lai vairs neizklausītos tik naivi un bērnišķīgi varbūt, bet tomēr. Šis tas, kas minēts un rakstīts vēljoprojām ir saskatāms.


Viss priekšā

Viss tik priekšā stāv.
Galvenais, atceries!
Ka tad, mirklī kuram būs tam nākt
Laiks kopā saplūdīs,
Iespējams pat apstāsies.
Tver to, kā smiltis visapkārt,
Tās reizē daudz, bet kaut kā maz
Visas sekundes,
Pavadītas gaidot kādu,
Kā ziedlapiņas,
Krāšņas daiļas,
Uzzied uz pļavas.
Diversifikācija, kas tikai rīks,
Var palīdzēt,
Un nolādēt.
Tavās rokās, liktens tavs.
Neviens nebūs,
Kas varēs palīdzēt.
Pašam tik tas jāizzina,
Jo katra mīlestība,
Tikai tava paša.
Ar taviem vārdiem,
Pieredzi un mīlu,
Ciešanām izdzīvotu.

Un agliskotā versija.

It's all just ahead.

It's all ahead of you,
Just, remember,
That when the moment comes,
Time will change it's course,
Coming to a halt at last.
Catch the moment,
The sand around,
It's so much,
Yet so little,
All the seconds,
Waiting for someone,
Like flowerpetals,
Glorious, divine,
Make a meadow beautiful.
Many shades, just but a tool,
It can help,
Yet it damned as well.
In your hands, but the choice remains.
There will be, noone to help,
Cause love of yours,
Is but your task,
With you words,
Experience - and motions,
As well as woe that comes with it.

Par pagātni.

Nu tā. Sāksim ar to, ka es pats sevi esmu nedaudz pievīlis. Nu tā. Bišķīt.
Vēlējos likt šo un to savā blogā katru dienu, bet nu... nesanāca īsti
Gan morāles, gan tā dēļ, ka nebija īsti brīvdienu laikā pieejams kompis.
Bet. Dodamies tālāk.

Par pagātni. Tās sekām uz mums un kāpēc dažiem grūti pieņemt citus. Kaut kā tā
Sekojoši. Mēs visi esam vārījuši sūdus. Pārnestā nozīmē. Nu labi. Varbūt daži to arī ir darījuši burtiski. Bet fakts paliek fakts. Tā ir. Un arī būs. Neviens nav nevainīgs un ir pārkāpis kaut ko. Vai nu izturējies kā kretīns, vai vienkārši grēkojis citiem aiz muguras. Kāpēc vēlos par to nedaudz... erm... rantot. I guess.
Nu. Sanāca tā, ka izvērsās neliela saruna ar cilvēku, kas nevēlas citiem īsti atklāties un ka ar to ir problēmas tieši tāpēc, ka pastāstot cilvēkiem daļu savas pagātnes, cilvēku attieksme uzreiz mainījās, kļuva nedaudz negatīvāka un cilvēkiem vairs nebija vēlme klausīties citos. Tas ir stulbi. Ja cilvēks tev izklāsta, ko tādu, par ko pašam cilvēkam ir iespējams nedaudz kauns stāstīt, vai tāpēc ir jāatgrūž un jāmaina sava attieksme? Jākļūst negatīvam iespējams? Visi ir darījuši viss kaut ko. Vai tiešām ir tik grūti pieņemt, ka citi cilvēki mums stāsta par saviem sūdiem? Varbūt. Ja aprunājamā subjekta emocijas un pagātne atsauc atmiņā to, ko mēs paši nožēlojam un nevēlamies atcerēties, tad gan jau. Bet. Cilvēks ir Jūsu acu priekšā atklājis daļu sevis. Noņēmis daļu savu bruņu un kļuvis ievainojamāks. Vai tāpēc jāatgrūž? Manuprāt nē. Cilvēks ir tikai parādījis, ka uzskata Jūs par gana nopietnu un nobriedušu cilvēku, kas spēs novērtēt šo atvēršanās izpausmi un spēs saredzēt to, kā šīs rīcības un piedzīvotais ir ietekmējis cilvēku, ko redzat sev pretī. Tam nevajadzētu samazināt respektu pret cilvēku (ok. at times maybe not, ja cilvēks turpina rīkoties ... morāli nepieņemami un ja jūs uzzinat par šīm pagātnes kļūdām no cita, tas arī var atstāt negatīvu iespaidu), tieši otrādi. Ja cilvēks ir atvēries. Tātad viņš jūtas gana droši Jūsu priekšā lai to varētu būt izdarījis. Ir skumji, kad diemžēl cilvēki mēdz pievilt šo te uzticību un vai nu to izmantot savu savtīgu mērķu labad, vai arī samazināt savu vērtējumu par Jums.
Mūsu pagātnes veido mūs tagad. Ja esam ko piedzīvojuši, nav jēga to nožēlot. Mēs varam nožēlot rīcību, jo gandrīz vienmēr mums ir izvēle rīkoties (jā, arī ja pie galvas ir pistole, mēs varam rīkoties pretēji prasītajam, tikai sekas diemžēl sekos) un mums ir jāmāk sadzīvot ar sekām. Ir jānožēlo šī rīcība un jāspēj piedot pašiem sev, un kas ir vēl svarīgāk - ir jāmācās no pieļautās rīcības sekām.
Saupere audi - dare to think. (Uzdrošinies domāt)
Carpe diem - seize the moment (tver mirkli)
Es šos divus teicienus vēlētos papildināt un izveidot trešo.
Nebaidies domāt par šodienu, tver šo mirkli, bet neaizmirsti, par to ka rītdiena arī reiz pienāks.
Nu. KKā tā. Neliela izpausme no manas puses.

Alas. It begins.

Tātad sekojoši visi jaunieši, pensionāri un kas tik vēl ne.
Lēnā garā veikšu bloga atjaunināšanu ar saviem dzejoļiem.
Vismaz ar tiem, ko nav kauns rādīt un sākot ar jaunākajiem.
Nu cik nu jaunākajiem šajā gadījumā, jo cenšoties veikt veco dzejoļu atdzejošanu/pārtulkošanu/uzlabošanu esmu secinājis, ka esmu saražojis daudz. No vienas puses prieks. No otras drausmas.
Jo tik daudz, kam vēl jāiet cauri, ko esmu savā jaunības ideālismā un pesimismā sarakstījis. Oh well. Tāda dzīve.
Turpinot. Esmu iecerējis arī veikt nelielu aprakstu, par to kā un kāpēc ir tapis konkrēts dzejolis (kā jau vienmēr - iespēju robežās, jo visu diemžēl nevar atcerēties. Censties gan =) )
Tātad. Piedāvāju šodien lasīšanai vienu no maniem pirmajiem dzejoļiem ever (vismaz oriģināli viens no pirmajiem, šī ir nedaudz uzlabotāka, smukāka versija manuprāt) -  No ziemeļiem uz dienvidiem.


No ziemeļiem uz dienvidiem,
Tālu ceļs ved.
No ledājiem uz vulkāniem,
Pāri kāpu galiem.
No gaismas uz tumsu,
Šeit nākuši esam mēs.
Pa taku mazu, nesaprastu
Kas nemainīga šķiet.

Patiesi labs,
Vai tiešām ļauns.
Sveši termini, tie man.
Cilvēks esmu,
Un tā arī dzīvoju,
Vai lemts to jēgu saprast man?

Labs vai ļauns?
Kāds ir šis ceļš?
To zināt, man nebūs lemts,
Tik zinu, ka iešu taisni,
Kamēr ticību saglabāšu.




Un sekojoši angliskā versija. Jā iespējams teksts ir mainīts nedaudz, bet tas ir tā sakot "zudis tulkojumā", tomēr domu esmu centies saglabāt.




Starting north and going south,
This road leads far.
From ice cold glaciers,
Towards burning volcanoes,
Over the dunes.
Through light till dark,
We have come.
Across the path misunderstood,
Which never seems to change.

True good,
Absolute evil,
These terms, unknown to me.
A man am I,
And as one I live,
Destined to understand them,
Will I ever be?

Good or evil,
Just how will this road be?
With certainty I shall never know,
But this I do,
As long as my faith I keep,
I shall not go astray.


Par pašu dzejoli.
Šis dzejolis (ja pareizi atceros) ir tapis 6. vai 7. klasē.
Šo rakstīju, kad jau biju nedaudz, minimāli, kaut cik atkopies no depresijas (labi, iespējams pārspīlēju. Pareizāk būtu teikt, ka depresija samazinājās. Nedaudz) un kārtējo reizi biju ķēries klāt tēmai - dzīves jēga. Pārlasot to, kas sarakstīts un pārrakstot lietas ir interesanti paskatīties uz to kā bija. Cik ļoti daudz domas, no tā - kas bijis - vēljoprojām var tikt attiecinātas uz mūsdienām. Vai varētu būt, ka mums DNS ir ģenētiski ierakstīts ceļš, ko mēs iesim un mēs uz to neapzināti tiecamies, paši sevi gatavodami tam, ko sagaida liktenis un ko Dievs mums ir paredzējis?
Nezinu. Bet. Ir interesanti to apcerēt.
Uz atvadām. Dziesmiņa. Cik nu šoreiz dziesmiņa, bet vismaz skaņdarbs.

Sākuma ieraksts, ievads vai kā viņu tur vēl var saukt.

Sveiki visi, kam patīk, nepatīk (kaut gan tad nesaprotu, kāpēc esat šeit) lasīt to, ko es rakstu un pārējie zvēri.
Šis ir tāds kā neliels ievads, par to, kas būs šajā blogā, kas es esmu un ko mēģinu darīt.
So.
Esmu Kārlis Balts (kā jau sadaļā pa labi iespējams būsiet ievērojuši), blogu veidoju, jo ceru kaut ko ar to pasākt. Precīzāk. Izplatīt savus domu plūdus, kas dažkārt (jā, arī man pašam) šķiet varbūt šizofrēniski un vēl viskautkādi. Un protams arī savus dzejoļus, ko centīšos nopublicēt varbūt kādā grāmatā pasarg Dievs! =D
Nestudēju, strādāju un cenšos sevi pilnveidot, paralēli mēģinot atrast savu vietu uz šīs pasaules.
Mani vada liktens un es ticu ka man ir jāsasniedz kas episks. Ja tā nebūs jutīšos sarūgtināts. Bet nu ko tur daudz.
Bloga nosaukums ir devīze, kas ir tik ļoti iepatikusies manam brālim un man - Screw the rules, tikai latīniski, jo redziet skan smukāk ^^. Just. Ne vienmēr visu var izdarīt likuma ietvaros un tad nākas improvizēt un ķerties klāt pārējiem līdzekļiem. Un kad būšu nospraudis mērķi mani no tā sasniegšanas neatturēs nekas. Tikai jāatrod gana labs mērķis vienīgais =D
Erm... Laikam pagaidām tas ir viss, kas man Jums sakāms.
Nu tad. Uz redzēšanos. Vai sarakstīšanos. Būs kā būs.