ja es pats spētu saprast, kas notiek manā galvā. Būtu jau jauki ^^

Tātad tā. Jāņu. Slimības un nostalģisku skumju un citu nervu čakarējošu elementu iespaidā pagājušo nedēļu nebiju šeit īpaši aktīvs. Bija panīkums. Dvēseles sāpes. Cik daudz man būs sevī jānes līdz iemācīšos to visu paciest? Es nevaru aizmirst. No kurienes esmu nācis. Un kur esmu tagad. Ir pagājis ilgs laiks, noiets garš ceļš, bet vēl tik daudz ir priekšā. Man arī dažkārt sāp zinieties. =D daže. Bet nu. Tagad jau kaut cik emocionāli stabilāks salīdzinoši ar pagājušo nedēļu, kad manas fantāzijas atkal lika man aizdomāties līdz viss kaut kam ļoti murgainam ir labāk. So yeah. KKas ko tikko uzcepu melanholijas un hip-hopa ietekmē.

Dzīve tik skaista,
Sapņaina dažkārt miegaina,
Izplūdusi skrien man garām,
Gluži vairs nav kur paskriet tālāk,
Viss tik priekšā, bet ne es,
Ne tur, ne tev, ne sev pats,
Atklāties nespēju, nedz tālāk par degunu redzēt,
Kur migla jau rosās un dzīvnieki tostās,
Pazuduši iekārtas ķēdēs, tie lēnām jau sāk mosties,
Caur brikšņiem un dadžiem lauzties,
Atstādami krūmus, zarus lauztus iepakaļ,
Tik un tā piedūrīgos tos nesdami tālāk,
Lai vēlāk vien to atmest spētu,
Neredzot - ak kur tie bija, dvēslē iemīcīti,
Turpina tie bojāt dzīvi,
Klusi - nemanāmi, cenšoties nu ļoti,
Lai to, kas sirdī iedūries,
Nebūtu vēlme izņemt, izraut -
Tikt no dadža vaļā,
Nesaprotot jēgu,
Kaitīgi mēdz būt,
Ja ierobu uzplēst sanāk,
Tač čaļi smies,
Kas tu - vai tad tāda bāba?
Ko pa ielu skraidi, raudi,
Paklausies sevī,
Vai tad tie nav maldi,
Iedomu valgi,
Ko kā dadžus tik nesam sev tālāk,
Un tālāk,
Un tālāk arvien.

Something I'm a bit proud of...

there's something a miss,
sudden lonely kiss,
somewhere there
lost in the mist,
didn't matter, don't go,
there's not much left to show,
on with the road, but no more do I see,
the paths and valleys ahead of me,
Losing the muse, within the urge,
Surge of emotions, all they are,
sweeping over me,
All over and under
clear blue skies
all upon thee,
Within the world - so dark and gray,
No single trace of white, left under my skin,
Shame, dishonor, degrading of kin,
Lost - I was,
in what's to come,
and what's to pass,
moving on the next phase,
one step, one move,
closer and closer every time,
trying much better,
oh just to be found, understood -
well maybe,
another thought on the highway,
trust in a nutshell.

up a sudden urge,
a wave,
coming closer
and closer,
as it falls,
upon down,
streets of dread - casually passing by.
image of mirrors,
reflecting myself,
touching one yet touching all,
just how slowly,
does matter move on,
in rivers of blue,
green,
yellow even,
one for all
and all for one,
mind,
body,
soul,
unison in all.
God.
All-mighty.
Jesus Christ.
I believe what I want.
What you choose,
That's your life,
Path, road - most important of all
It's what matters and I see,
Decision is exactly all - that makes me.

Now,
Please tell me,
Is it the poem that makes me?
Makes my soul,
My heart,
Burn on with desire,
Trying to transpire,
find the truth,
one and only light,
fighting for your life,
every hour,
every day,
daring to think,
it never was easy,
though we are not,
that weak inside,
reminding yourself,
to fight for your life.
Trying to rise,
night by night,
Let the hero arise.


Well. To be honest. It feels like coming down to too much a sharp cut at the end, so most likely I'm gonna update this one to be a bit better, with some more of a fitting ending. Sooooooo. Potato anyone? =D
K. This might be all for me folks. I dunno. Mby going. Mby not. But. You might say I have magical powers of predicting future. But. I believe I will go to sleep soon xD I love how women make a man feel so damn confused xD Awesome ain't it ;)

Noone said it would be easy.

Jau kārtējo reizi. Atskatoties pagātnē uznāk kauns. Par savu rīcību. Un to cik biju čīkstelīgs mazs emo puika. Bet nu par to īpaši daudz nav jārunā. Savādāk atkal. Dievs pasarg. Sākšu vēl vairāk čīkstēt :D
Kā jau lielākai daļai cilvēku, kas ir piedzīvojuši 21.gs. miju man nav bijusi tā patīkamākā bērnība. Bet tāda dzīve. Interesanti. Ka cilvēki, kam ir bijusi normāla bērnība, bez vardarbības, dzīves trūkumā, vai sabojātām attiecībām ar vecākiem/ vai vecāku starpā, manā pieredzē gandrīz vai nav. Vai tā ir 20. un 21. gadsimta vaina? Jeb tikai cilvēka nepilnības, ko esam centušies labot, bet kaut kā īsti nav sanācis? Tehnoloģija progresē. Arvien ātrākos tempos pietam. Bet šķiet. Ka cilvēks nekur uz priekšu netiek. Mēs vēljoprojām balstāmies uz veco, ko esam sasnieguši un lai gan it kā varam saskatīt nākotnes perspektīvas, bet vai cilvēcei ir nākotne? Vai ir kur attīstīties? Varbūt karš Ukrainā varētu pat būt raksturojams, kā cilvēcei par labu esošs? Lielākā daļa sabiedrības līdz Ukrainai dzīvoja ilūzijās, ka viss ir forši jauki pūkaini, ja neskaita iekšpolitikas lietas un ekonomikas stāvokli dažādās valstīs un sociālajos slāņos. Un lai gan daudzkur pasaulē notika un vēljoprojām notiek protesti pret valdošo iekārtu, tas vienkārši populārākajos publiskajos medijos nav ticis atspoguļots, jo pretestība vienā pasaules galā, var iedvesmot citus sacelties. Tas nav ekonomiski izdevīgi. Un tā. Lielākā daļa dzīvo miera ilūzijā jūtoties pilnīgā drošībā. Ukraina. Tur savukārt ir savādāk. Šo protestu var pilnībā novelt tikai uz iekšpolitikas sekām un ārpolitikas spiedienu. Tā būtu tā kā cīņa par demokrātiju un kapitālismu, ko redzam mūsdienās. Tāpēc tas ir jāzin. Bet. Līdz ar seperātistu darbībām Ukrainā un to, ka drīz vien tur visticamāk iesoļos Krievijas karaspēks Eiropai tiek atgadināts, ka miers nav patstāvīgs un varbūt novērsīs domas no tā, kas ir mazsvarīgs un mēs pievērsīsimies svarīgākām vērtībām nekā popmūzika un brendu apģērbs, padomāsim nedaudz vairāk par saviem tuvākajiem un varbūt iemācīsimies nedaudz vairāk par mīlestību un dzīvi. Varbūt atnāks apziņa. Ka "Ukraina" var notikt jebkur. Nedaudz muļķīgas. Varbūt. Iespējams. HVZ. Sazin kādas pārdomas darba laikā, kamēr ALISE tiek atjaunināta.

Jaunatne mūsu ak šī. - atdzejojums nr.9.

Sekojoši. Uz doto brīdi jūtos nedaudz tizli. Nogulēju darbu. Bet nu kam negadās. Still. Tizla sajūta. Nu neko darīt. Strādāšu nevis no 8 līdz 12, bet no 9 līdz 13. Gadās. Par savām kļūdām ir jāmaksā.
Un lai justos nedaudz mazāk tizli, būs vien jādara kaut kas, kaut nedaudz produktīvs (wot darbs saucas), so yeah. Atdzejojums nr.9. Oriģināls atkal jau - eh - Angļu valodā.
Pašu dzejoli rakstīju ceļā uz Lielvārdi. Vai Rīgu. Nav svarīgi. Bet vilcienā, klausoties šo:

Pats dzejolis savā ziņā bija kā protests. Vairāk gan pret sevi. Bet tomēr savā ziņā pret sabiedrību. Par šo bezatbildīgo īstermiņa domāšanu un resursu izsaimniekošanu, kas notiek mūsdienās. Sak. Kāda jēga tač kādam ko atstāt, ja agri vai vēlu visi mirs. Tad jau labāk nodzert. Nu labi. Varbūt ne gluži. Bet sajūta, ka tas vēljoprojām turpinās ir. Lai gan jāatzīst. Varētu būt sliktāt. Kaut gan. Tā ir konstante. Vienmēr var būt sliktāt. Vai tas nozīmē, ka mums būtu jāsamierinās ar to, ka nav tik slikti cik varētu būt? Nezinu. Atkarīgs. Ja mēs varam ko mainīt un esam gatavi ieguldīt šo smago darbu, kas nepieciešams lai to darītu, tādā gadījumā nē. Mēs nedrīkstam klusi sēdēt rokas klēpī salikuši. Vara ir mūsu rokās. Un šo varu mēs tikai nododam sevis izvēlētiem pārstāvjiem saeimā. Bet šī vara - tā ir mūsu, tautas vara. Republika kā nekā esam. Varētu sākt kā tāda arī izturēties.


Youth.

We - the youth,
Future of this land
So many - just like the sand
But who? how many?
Shall be taken by the sea,
Lost for eternity?

But who? How many?
Which shall remain?
On the shore, to once lost - pride regain?
Who'll stand amongst - those in pain?
And battle on,
For our rights and freedoms.

We - the youth.
Future forgers of this land,
Don't forget, just where you stand,
For sooner or later,
It shall be ours,
This land corrupted - by silly lies


Jaunatne.

Mēs - jaunieši,
Šīs zemes nākotne.
Cik daudz mēs esam,
Gluži kā smiltis.
Bet cik daudz un kuri,
Jūrā pazudīs mūžībai lemti.

Kurš? Un cik daudz?
Kas paliks?
Krastā atkal cīņu veikt,
Zaudēto cieņu lai atgūtu?
Kas stāvēs līdzās?
Tiem, kam sāp.
Un turpinās cīņu,
Par mūsu tiesībām un brīvību.

Mēs - jaunatne.
Kalve - šīs zemes nākotnei.
Neizmirstat visi,
Kur Jūs esat,
Jo agri vai vēlu,
Tas viss būs mūsu,
Šī zeme -
Muļķīgiem meliem piesārņota.

Nedaudz par daudz klusuma manā galvā.

Nu ko. Jau atkal esmu noslinkojis un blogā nekas nav likts.
It kā jau vajadzētu. Traucēkļi un šķēršļi īsti nepastāv. Tik personīgas slinkuma izpausmes, kā arī radošās izpausmes trūkums organismā. Tāpēc sekojoši. Nāksies vien jums lasīt manas pārdomas dienas tumšākajā periodā, kamēr braucu ar vilcienu uz mājām.
Nekad neesmu piekopis dienasgrāmatas rakstīšanu. Neesmu izjutis šādu vajadzību, jo pašrefleksijas procesu vairāk veicu savā galvā. Bet tas ir... attaisnojumus. Savam vājumam un slinkumam, kas jāpārvar. Rīgu neuzcēla vienā dienā. Tas viss, ko redzam, kur dzīvojam. Tas ir darba rezultāts. Gadsmitu un cilvēku dzīvību vērta darba pie tam. Vajadzētu tomēr apzināties. Ar cilvēku ir tieši tāpat. Ja sevi nekopsim, neattīstīsim - vienā mirklī attapsimies, ka esam palikuši tur tālu citiem aiz muguras. Šī apziņa manī jau it kā ir. Bet kā ar daudz ko. Viena lieta ir zināt. Otra ir saprast un pielietot saprašanu reālajā dzīvē. Un ar to pielietojumu ir kā ir... meh.
Diemžēl gan. Tā nav vienīgā problēma. Kā jau jebkuru cilvēku. Arī mani bremzē bailes. It kā cilvēcīgi. Bet tomēr. Bailes, ka tavi sapņi, ambīcijas. Ka tas neizdosies... Ka viss plānotais pārvērtīsies tukšos pīšļos. Tas pārvērš un morfē bailes tik tālu, ka tās pieņem depresijas mēteļa formu, kas pildīts ar skumjo, beigto, bet par spīti visam tomēr dīvaini silda.
Nekad nav bijis viegli. Un vieglāk nekļūs. Galvenais pārvarēt bailes un novilkt šo mēteli, neskatoties nedz uz lietu, nedz ņemot vērā pieaugošo aukstumu. Tomēr. Stāvot uz vietas - cilvēks nosals un mirs. Tāpēc jāsāk skriet. Viens solis. Divi. Katru dienu kaut nedaudz. Bet ir jātiek uz priekšu un ķermeni jāsasilda ar kustību vien. Tādēļ sāksim. UN arīdzan turpināsim. Iet, skriet - cīnīties! Nesalsim stulbi uz vietas stāvot.
Varbūt doma tekstā, jau dzirdēta tūkštoš reižu, dažnedažādākās formā , bet tomēr nevienam nesāpēs, ko tādu jau atkal izlasīt.

Atvainojos. Dzejolis tomēr nebūs :P - pagaidām.

Vienmēr esmu teicis un uzskatījis, ka dzeju tāpat vien neraksta.
Ir jābūt kam vairāk. Kādam iedvesmas mirklim, kad jūti. Nu jā. Tagad jāiet, jāraksta, jādara. Bet cik ļoti tas atbilst patiesībai? Vai pats neesmu kļuvis par nodevēju savām domām mēģinot sevi piespiest nodarboties ar tiem pašiem atdzejojumiem vien? Vai dvēseli var izprast un izkopt tāpat vien ar centību un sīvu darbu? Vai varbūt vienīgais, kas patiesi ir cilvēkam vajadzīgs - ir viņš pats, kas viņu dzen uz priekšu. Saka. Ka labi rakstnieki, daudz lasa un raksta dienu dienā lai izkoptu savu prasmi. Bet tomēr. Vai to pašu var attiecināt uz dzeju? Nu. Ar laiku, cilvēks var iemācīties vairāk. Labāk izjust kā veidot saikni ar lasītāju, bet tas tomēr... man kaut kā nepatīk. Cilvēka dvēseles spontānums un skaistums nedaudz zaudē spožumu, ja uz to paskatās uz ko tādu, kas iegūts tikai ar darbu. Bet no otras puses. Tas ir vēl pat daiļāk. Ja cilvēks ir sevi ielicis un veltījis sevi, kam tādam, lai to apgūtu un iemācītos līdz galam, šīs pūles vien jau šo to nozīmē un padara cilvēku labāku. Esmu savas iedvesmas strupceļā un nezinu, kur tālāk griezties. Es nejūtos pareizi piespiežoties uz atdzejojumu veikšanu, bet tai pašā laikā vēlos to darīt, lai sevi izkoptu, pat ja nav vēlmes... interesanti. Cik gan bieži cilvēks pats ar sevi nonāk nesaskaņā un konfliktā mēģinot pieņemt lēmumu. Bet tomēr arī. Lēmums nav tik ļoti svarīgs, kā pati rīcība. Un vai tad tāpēc šis raksts netop? Tāpēc, ka es rīkojos nedomājot par sekām?
Muļķīgi. Ir cilvēki. Es tai skaitā. Bet mēs dosimies uz priekšu. Un tikai laiks rādīs. Kam, ko lemts sasniegt. Vai nu tas ir ķēniņa tronis, vai kaste zem tilta, kuru par mājām saukt. Bet mūsu rīcība izlems visu, kam būs nākt.
Nesaprotu. Vai esmu kaut cik gudrāks kļuvis no visas šīs te "gudrās" muldēšanas (nu labi. nemaz tik gudra laikam nav heh :D ), bet kaut kādu pašrefleksiju tomēr esmu veicis. Un tā arī ir rīcība.
Nu tad, ko lai saka. Vēlu veiksmi rīkoties un pieņemt pareizos lēmumus.

Eh. Piespiedos tomēr un uzrakstīju arī atdzejojumu. Lai jums ar tiek. Paspīdzinat sevi vēl nedaudz palasot :D
Ak jel. Laikam pačakerēšos pēc tam ar secību visu. Bet jau zajebal (atvainojos) viss pesimisms, ko sajūtu no tā mazā stulbā idiota, kas to visu iepriekš rakstīja. Kādam derētu atgriezties laikā un sadot viņam pa purnu, lai saņemas un uzaudzē pautus. But... I guess all is in the progress :D
And I can't manage to write a s*** :D:D:D nu ko. Vismaz pakavēju Jums laiku :P

Atdzejojums nr.8. On a sad dark note of remembering the past. Oh well.

Kārtējais oriģināls, kurš tapis angļu valodā.
Nožēlojot pagātnes darbības un sāpes, ko esmu radījis citos. Piedošanu
I know I used to be an emo-kid and all. And I did shit. Yeah. Many people did. But... I guess there are things I will always keep on regretting. Well... Only one I can blame here is myself. So yeah. Don't be a fool. And don't fuck up others. It's not good for your mental (and neither for your physical) health.
Due to emotional reasons and language this one was a bit tougher to be translated then the rest (well so far at least) and quite a few changes were made. But as usual. The thought kind of remains the same. And a little bit more on the poem. Erm. Well. The original was made after I started to regret doing shit to family cause of drugs. Don't want to go too much into the whole backstory thing this time, but yeah. Nobody is perfect. So there. Enjoy your half-assed poetry :P


I'm done.

Tired of thinking,
Some positive linking -
Actions illegal,
Status - unequal.

Then getting high,
Soaring through the sky
Next to the birds,
Believing I can fly.

Startling conclusion,
For this way of life,
There is no solution -
Just mindless polution.

Foolish and lost,
In their selfish greed,
OH, but do we fail to see,
Suffer and pain brought upon,
Those who truly care for me.


Pietiek.

Esmu noguris domāt,
Laiks pievērstīes "pozitīvām" jomām,
Darbībām, nelāgām,
Apstākļiem, smieklīgiem.

Tad lidosim augstu,
Planēsim tālu,
Caur debesu jumu,
Ticot, ka cilvēks ar lidot spēj.

Biedējošs secinājums,
Šādu dzīvi dzīvojot,
Galam jēga nepienāks,
Viss tiks tikai samaitāts.

Muļki tie kas pakļāvušies,
Savtīgai iekārei ļāvušies,
Bet cik bieži, gan mēs akli,
Nesaredzam, to ciešanu grāvi,
Kur mūsu mīļos mēdzam gāzt.

Muļķīgi kaut kā. Pēc valodas... arī feils... bet, bet, bet.... still a bit better then the original. Guess I'll have to rework this one through again. Oh well. But in the meantime. Enjoy what you can. Life is short. Don't spend it all on yourself. Think a little bit about others as well.