Lēnā garā veikšu bloga atjaunināšanu ar saviem dzejoļiem.
Vismaz ar tiem, ko nav kauns rādīt un sākot ar jaunākajiem.
Nu cik nu jaunākajiem šajā gadījumā, jo cenšoties veikt veco dzejoļu atdzejošanu/pārtulkošanu/uzlabošanu esmu secinājis, ka esmu saražojis daudz. No vienas puses prieks. No otras drausmas.
Jo tik daudz, kam vēl jāiet cauri, ko esmu savā jaunības ideālismā un pesimismā sarakstījis. Oh well. Tāda dzīve.
Turpinot. Esmu iecerējis arī veikt nelielu aprakstu, par to kā un kāpēc ir tapis konkrēts dzejolis (kā jau vienmēr - iespēju robežās, jo visu diemžēl nevar atcerēties. Censties gan =) )
Tātad. Piedāvāju šodien lasīšanai vienu no maniem pirmajiem dzejoļiem ever (vismaz oriģināli viens no pirmajiem, šī ir nedaudz uzlabotāka, smukāka versija manuprāt) - No ziemeļiem uz dienvidiem.
No ziemeļiem uz dienvidiem,
Tālu ceļs ved.
No ledājiem uz vulkāniem,
Pāri kāpu galiem.
No gaismas uz tumsu,
Šeit nākuši esam mēs.
Pa taku mazu, nesaprastu
Kas nemainīga šķiet.
Patiesi labs,
Vai tiešām ļauns.
Sveši termini, tie man.
Cilvēks esmu,
Un tā arī dzīvoju,
Vai lemts to jēgu saprast man?
Labs vai ļauns?
Kāds ir šis ceļš?
To zināt, man nebūs lemts,
Tik zinu, ka iešu taisni,
Kamēr ticību saglabāšu.
Un sekojoši angliskā versija. Jā iespējams teksts ir mainīts nedaudz, bet tas ir tā sakot "zudis tulkojumā", tomēr domu esmu centies saglabāt.
Starting north and going south,
This road leads far.
From ice cold glaciers,
Towards burning volcanoes,
Over the dunes.
Through light till dark,
We have come.
Across the path misunderstood,
Which never seems to change.
True good,
Absolute evil,
These terms, unknown to me.
A man am I,
And as one I live,
Destined to understand them,
Will I ever be?
Good or evil,
Just how will this road be?
With certainty I shall never know,
But this I do,
As long as my faith I keep,
I shall not go astray.
Par pašu dzejoli.
Šis dzejolis (ja pareizi atceros) ir tapis 6. vai 7. klasē.
Šo rakstīju, kad jau biju nedaudz, minimāli, kaut cik atkopies no depresijas (labi, iespējams pārspīlēju. Pareizāk būtu teikt, ka depresija samazinājās. Nedaudz) un kārtējo reizi biju ķēries klāt tēmai - dzīves jēga. Pārlasot to, kas sarakstīts un pārrakstot lietas ir interesanti paskatīties uz to kā bija. Cik ļoti daudz domas, no tā - kas bijis - vēljoprojām var tikt attiecinātas uz mūsdienām. Vai varētu būt, ka mums DNS ir ģenētiski ierakstīts ceļš, ko mēs iesim un mēs uz to neapzināti tiecamies, paši sevi gatavodami tam, ko sagaida liktenis un ko Dievs mums ir paredzējis?
Nezinu. Bet. Ir interesanti to apcerēt.
Uz atvadām. Dziesmiņa. Cik nu šoreiz dziesmiņa, bet vismaz skaņdarbs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru