svētdiena, 2016. gada 31. janvāris

Pārdomas dienas tumšākajā laikā. Bet vai tiešām?

Brīdinājums - teksta autors, nav kārtīgi rakstījis, nedz dzejojis jau vairāk kā gadu, tāpēc negaidiet brīnumus. Vai arī tieši otrādi. Your call.

Ak jel. Kur nu tas laiks. Pēdējais ieraksts veikts 2014. gada novembrī. Novembrī... izbrīns nedaudz un varbūt pat... es nezinu... ne gluži bailes, ne gluži neizpratne... apjukums? Arī nē. Nostaļģija? Vai arī vienkārši kaut kas pa vidu tam visam? Pa vidu visam šam milzīgajam karuselim ko par dzīvi mēdz dēvēt. Augšā, lejā, apmet cilpu tik ātri un aši, pat nepamanot, kur tas laiks aizskrien. Un tiešām, laiks ir aizskrējis nemanot. Nedaudz vairāk kā gads, kad šeit nekas nav darīts, bet vai jēga par to īpaši bēdāt? Cilvēki - tostarp arī es (jā es zinu, dažiem tas varētu būt pārsteigums, bet tā tiešām arī ir =D ) - nedrīkst stāvēt uz vietas, tiem jāatīstas. Galvenais, ka vismaz kaut kas tiek darīts. Mācības, vai privātās dzīves bīdīšana. Un lūk šeit arī esmu es. Cenšoties sazin ko izdarīt...
- Ko? 
Varbūt kāds domās man jautās. Un ja pavisam godīgi. Es neteiktu, ka man būtu ļoti liela apjausma par to, ko es te cenšos panākt. Varbūt lieki muldēt un plati muti virināt? Mēģināt izmainīt pasauli? Mācīt citiem savu dzīvi dzīvot? Nē... Tas nav priekš manis. Varbūt vismaz ne uz doto brīdi. Bet ziniet, kas manā galvā sāk izklausīties arvien labāk un labāk? Nu? Mēģinat uzminēt? Gada apskata veikšana! Vai uzminējāt? Varbūt jā, varbūt nē, bet ja vien šo jau lasāt, es pieņemu, ka tam nav īpaši liela starpība tāpēc vien turpināšu lēni drukāt.
Nu tad.
Ar ko īsti ir bijis iepriekšējais gads pildīts?
Jaunas iespējas? Jauni apstākļi? Jauni pienākumi? Viennozīmīgi. Būtu nedaudz tā ka loģiski, ka progresējot dzīvē šīs lietas nāk klāt.
Uj. Atvainojos. Jūs laikam esat viens no tiem cilvēkiem, kas lasa lai zinātu konkrētāk.
Nu ja runājam atklāti, tad aidā!
Man ir stabilas attiecības, nu jau 9 dienas esmu tētis. Tagad darbā tā vietā lai runātu ar mazajiem un sēdētu aiz liela galda - sēžu aiz vēl lielāka galda un runājos ar cilvēkiem no visām iespējamām pasaules malām un protams, kā tad bez galda - tas ir palicis tikai lielāks =D
Protams nedrīkst aizmirst pieminēt, ka jau kādu ilgāku laiciņu (vairāk jau kā gadu) patstāvīgi dzīvoju un uzturos Rīgā. Kas par pārsteigumu? 
Nu tāda man tā dzīve ir. Lēnā garā. Viena diena. Divas. Paiet mēnesis un lēnām viss mainās. Lieki minēt, ka arī mācos tam visam pa vidu. Šoreiz gan tā nav universitāte, vai koledža, vai pat augstskola, vai kursi. Nē. Tā ir mūsu visu mīļotā skarbā dzīves skola, kas neliek aizmirst, ka lai kāda dzīve būtu, tā ir un paliks - skaista maita. Skaista, bet dažkārt tāda maita, ka pat vissulīgākie mana plašā spektra lamu vārdi nespēs to raksturot. 
Kā jau es minēju sākumā. Es nezinu, ko tagad ar šo visu cenšos panākt. Pa dienu nolēmu, ka būs jācenšās būt nedaudz produktīvam. Vai nu kaut ko nedaudz izlasīt. Vai pašam uzrakstīt. Vai turpināt atrast labāko veidu, kā ierakstīt spēļu video lai tas būtu kaut cik pieņemami un pieklājīgi. Nu. Šeit Jūs redzat manu progresu. Nemāku teikt. Tas būtu daudz. Vai maz. Ceru, ka vismaz bija nedaudz interesanti uzmest aci manām pārdomām diennakts tumšajā laikā. Kaut gan. Vai šo visu var īsti nosaukt par pārdomām? Varbūt šī drīzāk ir pašrefleksija? Varbūt. Varbūt nē. Bet centīsimies būt produktīvi un veikt kārtējo atdzejojumu. Kuram šoreiz kritīs tā laimīgā loze? Tūlīt redzēsim.
* * * aptuveni 20 minūtes vēlāk * * *

 Tātad!

Dāmas un Kungi!
Atdzejojums nr. 10 - Tik dzīve vien.
Pārmaiņas pēc gan iesākumam.
Kāpēc šis dzejolis? Es tiešām nezinu. Kaut kā iekrita pa rokai un man to gribējās pārtulkot un uzlabot. Un ja godīgi? Vai vienmēr ir visam vajadzīgs kāds iemesls? Esmu gan centies saglabāt sākotnējo dzejoļa jēgu, bet lasot pārņem sajūta, ka to rakstījis ir pavisam cits cilvēks (kas savā ziņā taisnība vien ir), tāpēc jēga būs attālināta tā laika "kārlītim" un pietuvināta šī brīža Kārlim.
Bet nu turpinot par tēmu *ekhem* atdzejojums nr. 10 - Tik dzīve vien. Izbaudiet.

Tik dzīve vien.

Cik traka šī dzīve,
Sāpju karuselis vien,
No sākuma līdz galam,
Tā juku jukām skrien.

Gluži vai kā lāsts,
Tā turpina arvien,
Dzīvi kājām gaisā griezt,
Bet vai jau nepietiek?

Gauzties un lauzties,
Ar vienu - tevi,
Otru - mani,
Mēs dzīvosim arvien.

Iesim ceļu,
Tavu, manu,
Katram savs,
Bet vai man drīkst būt tavs?

Jo - kur nu kuram labs,
Citam gaužām traks,
Visus tomēr mūs nu vieno,
Ērkšķiem pildīts ceļš.
 
Tik sāpes,
Ciešanas vien,
Bet vai arī,
No tā kas neizriet?

Vai tiešām?
Dzīve tik vien ir kā sāpes vien?
Vai nevaram mēs mācīties?
Katru mīļu dien?


Nu ko lai saka nobeigumā. Angļu valodas versija nesekos. Vismaz ne tuvākajās pāris diennaktīs, ja vien netiks baigā garastāvokļa maiņa un mūzas ierašanās. Un arī laikam esmu sapratis, kāpēc es visu to rakstu. Pašrefleksija tomēr tā ir. Ko lai dara. Arī mani arvien turpina pārsteigt cik drūms es biju agrāk. Pašam drūmi paliek. Ar katru atdzejoto dzejoli, atdzejojums pārtot arvien savādāks un tiek tālāk no paša oriģināla. Un dažkārt sķiet, ka vairs neko tamlīdzīgu neveikšu. T.b. runājot par atdzejojumiem. Katrā gadījumā. Ceru, ka vismaz dažiem no Jums šis te viss sarakstītais patika un/vai lika padomāt.
Visu to labāko vēlot. 
Kārlis Balts
01.02.2016.

P.s.
Ja kādu interesē oriģināls.
Lūdzu. Lasiet un ciešat.

1 komentārs:

  1. Gan smiekli, gan grēks, ka saka. Vienam otra ceļu mums nav dots "izbaudīt", paliek tikai rakstīt atklāsmes un izpausties mākslā. Vai ne?

    AtbildētDzēst