Par pagātni.

Nu tā. Sāksim ar to, ka es pats sevi esmu nedaudz pievīlis. Nu tā. Bišķīt.
Vēlējos likt šo un to savā blogā katru dienu, bet nu... nesanāca īsti
Gan morāles, gan tā dēļ, ka nebija īsti brīvdienu laikā pieejams kompis.
Bet. Dodamies tālāk.

Par pagātni. Tās sekām uz mums un kāpēc dažiem grūti pieņemt citus. Kaut kā tā
Sekojoši. Mēs visi esam vārījuši sūdus. Pārnestā nozīmē. Nu labi. Varbūt daži to arī ir darījuši burtiski. Bet fakts paliek fakts. Tā ir. Un arī būs. Neviens nav nevainīgs un ir pārkāpis kaut ko. Vai nu izturējies kā kretīns, vai vienkārši grēkojis citiem aiz muguras. Kāpēc vēlos par to nedaudz... erm... rantot. I guess.
Nu. Sanāca tā, ka izvērsās neliela saruna ar cilvēku, kas nevēlas citiem īsti atklāties un ka ar to ir problēmas tieši tāpēc, ka pastāstot cilvēkiem daļu savas pagātnes, cilvēku attieksme uzreiz mainījās, kļuva nedaudz negatīvāka un cilvēkiem vairs nebija vēlme klausīties citos. Tas ir stulbi. Ja cilvēks tev izklāsta, ko tādu, par ko pašam cilvēkam ir iespējams nedaudz kauns stāstīt, vai tāpēc ir jāatgrūž un jāmaina sava attieksme? Jākļūst negatīvam iespējams? Visi ir darījuši viss kaut ko. Vai tiešām ir tik grūti pieņemt, ka citi cilvēki mums stāsta par saviem sūdiem? Varbūt. Ja aprunājamā subjekta emocijas un pagātne atsauc atmiņā to, ko mēs paši nožēlojam un nevēlamies atcerēties, tad gan jau. Bet. Cilvēks ir Jūsu acu priekšā atklājis daļu sevis. Noņēmis daļu savu bruņu un kļuvis ievainojamāks. Vai tāpēc jāatgrūž? Manuprāt nē. Cilvēks ir tikai parādījis, ka uzskata Jūs par gana nopietnu un nobriedušu cilvēku, kas spēs novērtēt šo atvēršanās izpausmi un spēs saredzēt to, kā šīs rīcības un piedzīvotais ir ietekmējis cilvēku, ko redzat sev pretī. Tam nevajadzētu samazināt respektu pret cilvēku (ok. at times maybe not, ja cilvēks turpina rīkoties ... morāli nepieņemami un ja jūs uzzinat par šīm pagātnes kļūdām no cita, tas arī var atstāt negatīvu iespaidu), tieši otrādi. Ja cilvēks ir atvēries. Tātad viņš jūtas gana droši Jūsu priekšā lai to varētu būt izdarījis. Ir skumji, kad diemžēl cilvēki mēdz pievilt šo te uzticību un vai nu to izmantot savu savtīgu mērķu labad, vai arī samazināt savu vērtējumu par Jums.
Mūsu pagātnes veido mūs tagad. Ja esam ko piedzīvojuši, nav jēga to nožēlot. Mēs varam nožēlot rīcību, jo gandrīz vienmēr mums ir izvēle rīkoties (jā, arī ja pie galvas ir pistole, mēs varam rīkoties pretēji prasītajam, tikai sekas diemžēl sekos) un mums ir jāmāk sadzīvot ar sekām. Ir jānožēlo šī rīcība un jāspēj piedot pašiem sev, un kas ir vēl svarīgāk - ir jāmācās no pieļautās rīcības sekām.
Saupere audi - dare to think. (Uzdrošinies domāt)
Carpe diem - seize the moment (tver mirkli)
Es šos divus teicienus vēlētos papildināt un izveidot trešo.
Nebaidies domāt par šodienu, tver šo mirkli, bet neaizmirsti, par to ka rītdiena arī reiz pienāks.
Nu. KKā tā. Neliela izpausme no manas puses.